Pūķu deja viltus cīņā.
Un dalījās viņi par un pret, manējais - savējais, upuris - sadists, uzvarētājs - zaudētājs, tīrasinis - bastards, vergs - vergturis, naudu turošais un parādā esošais lai stātos viens otram pretī mūžīgajā cīņā kā Pūķi uz dzīvību vai nāvi. Cīņa viņiem vienmēr ir nežēlīga, asiņaina un bez kompromisiem, jo ilūzija par galējo uzvaru un svētlaimi pēc tās apžilbina vairāk kā viss dabas krāšņums kopumā. Miers nav iespējams, jo laime sagaidāma tikai pēc uzvaras. Pūķa instinkti kā cilvēku grēki visus ierauj cīņas virpulī visus kas tuvu kā attaisnojumos lai neredzētu būtību un rastu prāta mieru. Pūķa dzīve ir ciņa, un cīņa ir viņa sirdspuksti. Viņi zin, ka bez kopējās cīņas abi mirs, jo tikai cīņa kā deja bez uzvarētāja ir viņa sirdspuksti un spēks. Gadu tūkstošie šī cīņa nerimstu un nekad nedrīkst beigties...
Un ilgi viņus "zinošie pūķa jājēji" kā Lanselots vāca uz šī virtuālā Titānika pēc principa "Līdzīgs pievelk līdzīgu". Skatījās viņi viens uz otru ar lepnumu par savu dzīvi un unikālo jeb īpašo piesitienu, kas vijas dārgakmeņos iekaltus zeltā vijumā... Jā "Pūķa bruņu nesējiem" dzīve viņiem jādzīvo spēcīgi, cēli un mīlestības pilnu krūti, kas vijas ar īpašu valdonīgumu visā ko viņi vada jeb iekšēju lepnumu par sasniegto un to kur viņi ved savas "Aves". 'Pūķi vienmēr nāk spēcīgi un redzami.
Taču ar likteņa pirkstu dzima doma tiem, kas sāka saprast šo mūžīgo deju kam nebija lemta galējā uzvara. Šīs apskaidrība radīja naidu bez robežām, jo tikai šī izpratne deva brīvību no viesuļiem kas plosa upuru dzīves.
Jautājuma "Doma" par jēgu un būtību radīja varoņu ceļu, kas ar skolotāja svētību ļāva kļūt par savas ticības meistaru un dvēseles kapteini.
Nīst viņi to "Lāčplēsi" kas spēja atšķetināt viltus mācību par cīņu kā dzīvi, jo viņš bija modies no instinktu transa, kas lāva nīst patieso skolotāju...
Kam kļūdu nav, tam skolotāji peļami un grēks saldāks par nektāru, bet kam kļūda sava kā dvēseles strutas, kas saldi indē dzīvi neļaujot elpot, tas Atēnu jeb Māru sauc un sauc: "Jel acis atver aklās manas, kas manā tumsonībā dara visu pretēji ko vēlos". Vienkāršībā Līga deva prāta mieru sava gaismā, bet Janus spēju redzēt lietas īstumu, kas varoņiem un Jaunavai tiek dots.
Pērkons jeb Zevs ar savu zibsni dod redzējumu skaidru tāpat kā Arteja dēlam Aganemnonam kas deva skolotāja ziņu savu tālāk - Lāčplēšiem, lai tas ir ārpus pīķu dejas kā Pūķa jātnieks. Tautai esot Apolona un Afrodītes valgos tie sapņoja par kopējo cīņu ar Areju uzsākt, lai uz savu pārākumu dzīvotu kā kungi šai visumā.
Jā, maz jūs esiet, kas izvēli izprot un par savas viedās ziņas izmantošanu pelti un nīsti jel no tumsoņiem būsiet. Kā lai nenīst tos, kas atmasko kļūdas un viltu, ja nedz naudas, nedz baudas un izredzētās varas lepnuma plīvuri uz acīm vairs nekrīt. Viņiem tik būtības "Sakni" dod izprast pie Strēlnieka kājas, kas ļauj Pūķa apmānu dragāt nebūtībā. Pūķi kas tērpies Lāčādā lielajā viņš apmaskoja caur Dantes un viņa skolotāju Virgīliju ziņu, kam neatdodams zināšanu parāds mūžos. Tāpat kā citiem pasaules diženajiem Ka, kas savas ziņas par Pūķi savijuši darbos savos kā Zalktis savijies Nameja gredzenā ko neredz redzot un nedzird dzirdot. Viņi visi vienā Brālībā kā senču sargi stāv nesatricināmi... Blakus plecu pie pleca - Homērs, Šekspīrs, Agata Kristi, Molbērs, Dimā, Bulgakovs, Ļermontovs, Flobērs un citi nezināmie, kas tiešās ziņas jaunajām paaudzēm nodevuši. Tālā Mahabharata to pašu stāstu vēstī par mūžīgo izvēles ziņu ko liekam mēs visuma Svaros un mūžīgo cīņu par zināšanām un BĒRNU nākotni. Tik par vienu dižu noslēpumu viņi visi stāsta kas gadsimtiem norit acu priekā mums neredzot esot dzīvē kā cīņā . Tas noslēpums nav nododams mutiski ar pinu spēku, kā tikai saredzams pašam caur sāpēm.
